1. Kolkas „Straumes” un līvu dzimtas saknes

Oskars Stalts piedzima 1904. gada 1. novembrī Kolkā, toreizējā Dundagas pagastā. Viņa vecāki bija Kārlis Stalts (1871–1926) un Anna Stalte, dzimusi Štālere (1875–1945).

Staltu ģimenē auga astoņi bērni. Viņu mājas „Straumes” atradās Kolkas centrā, vietā, kur vēlāk ierīkoja ciema stadionu.

Tā bija līvu zvejnieku ģimene, kuras ikdienu noteica jūra, gadalaiki, zvejas iespējas un nepieciešamība nodrošināt iztiku ar pašu darbu. Ģimenes rocība nebija liela. Piekrastes iedzīvotāju ienākumi bija atkarīgi no zvejas lomiem, saimniecības un dažādiem gadījuma darbiem.

Ģimenē runāja līvu valodā. Tā nebija īpaši apgūstama kultūras prasme vai svētku tradīcija, bet ikdienas saziņas valoda, kuru bērni dzirdēja no saviem vecākiem, radiniekiem un kaimiņiem.

Kolkas vide šajā laikā bija cieši saistīta ar kuģniecību. Kolkas rags, Irbes šaurums un Rīgas līča piekraste veidoja nozīmīgu kuģošanas telpu, kurā zvejnieku laivas pastāvīgi sastapās ar tirdzniecības kuģu satiksmi.

Dzimtas atmiņās saglabājušies stāsti par kuģiem, kas vētrās uzskrējuši Kolkas apkārtnes sēkļiem, un vietējiem zvejniekiem, kuri devušies palīgā nelaimē nonākušajām apkalpēm. Šāda savstarpēja palīdzība bija daļa no piekrastes sabiedrības dzīves.

Oskara māte Anna Stalte dzimtas atmiņās aprakstīta kā sieviete ar plašām zināšanām par tradicionālo dziedniecību. Viņa pazinusi ārstniecības augus, dažādus ārstniecības paņēmienus un izmantojusi dzimtā mantotu buramvārdu grāmatu. Pēc palīdzības pie viņas vērsušies arī apkārtējo ciemu ļaudis.

Šīs zināšanas atspoguļo tradicionālās piekrastes sabiedrības pieredzi, kurā līdzās praktiskām iemaņām nozīmīga vieta bija tautas ārstniecībai, ticējumiem un mutvārdos nodotām zināšanām.

Staltu dzimtā saglabājusies arī sena izcelsmes leģenda. Tā vēsta par trim brāļiem, kuri pirms vairākiem gadsimtiem ar kuģi devušies no Ālandu salām un vētras laikā izskaloti Līvu krastā. Brāļi esot palikuši šajā piekrastē un kļuvuši par Staltu dzimtas priekštečiem.

Šīs leģendas vēsturiskais patiesums nav dokumentāri pierādīts, tomēr tā ir nozīmīga dzimtas mutvārdu mantojuma daļa.

Oskara bērnības pasaule bija cilvēku kopiena, kurā jūra nebija tikai ainava. Tā noteica darbu, iztiku, ģimenes attiecības, valodu un dzīves ritmu. Šajā vidē veidojās arī viņa raksturs un vēlākā izvēle kļūt par profesionālu jūrnieku. [1, 2, 4, 14]

2. Pirmais pasaules karš un Staltu ģimenes izklīšana

Pirmais pasaules karš pārtrauca ierasto dzīvi Kolkā un daudzos citos Kurzemes piekrastes ciemos. Kara darbība, militārie ierobežojumi un nedrošība lika cilvēkiem pamest mājas. Arī Staltu ģimene devās bēgļu gaitās. Dzimtas atmiņās saglabājies stāsts par pārcelšanos uz Rēveli, tagadējo Tallinu. Brauciena laikā laivā Annai Staltei piedzimusi meita Irma. Šis notikums ģimenes atmiņā saglabājies kā spilgta liecība par dzīves apstākļiem kara laikā. Bērna piedzimšana bēgļu ceļā simboliski iezīmēja laiku, kad pat ģimenes svarīgākie dzīves notikumi risinājās nedrošībā un neziņā. Pēc kara daļa Staltu ģimenes atgriezās Kolkā, taču ģimenes locekļu turpmākie dzīves ceļi kļuva arvien atšķirīgāki. Vecākais dēls Andrejs patriekts no ģimenes par komunistisku ideju atbalstīšanu, devās uz Krieviju, apguva kuģu mehāniķa profesiju un strādāja uz ledlauža „Krasin”. Brālis Augusts pēc tēva Kārļa agrās nāves, uzņēmās būtisku daļu rūpju par ģimenes uzturēšanu. Jaunākais brālis Vilis vienīgais ieguva lībiešu starptautisko draugu finansiālu atbalstu augstākās izglītības iegūšanai, pabeidza studijas Jelgavā un apprecēja latgaliešu meiteni. Abu jauniešu kāzu laikā Kolkā, Viļa māte Anna nojauca kāzu vārtus tā izrādīdama savu attieksmi pret tālo asiņu un novada pārstāves ienākšanu dzimtā. Skarbi laiki un tikumi bija.

Staltu ģimenes vēsture atspoguļo arī 20. gadsimta sākuma līvu sabiedrības centienus nodrošināt jaunajai paaudzei izglītību. Ierobežotu materiālo iespēju apstākļos nozīmīga bija Līvu savienības un somu un igauņu kultūras darbinieku palīdzība.

Oskara izvēle bija saistīta ar jūru.

Pēc kara jaunais Oskars sāka veidot savu dzīvi profesionālajā jūrniecībā, kas viņam piedāvāja iespēju gan nopelnīt iztiku, gan turpināt dzimtajā piekrastē iepazīto dzīvesveidu jau daudz plašākā pasaulē. [1]

3. No kuģa puikas līdz bocmanim

Jūrnieka gaitas Oskars Stalts sāka piecpadsmit gadu vecumā, aptuveni 1919. gadā.

Viņa pirmā darba vieta bija buru kuģi, kas šajā laikā vēl ieņēma nozīmīgu vietu Baltijas jūras tirdzniecībā. Jaunam piekrastes puisim darbs uz burinieka bija gan iespēja iegūt iztiku, gan smaga praktiskās dzīves skola. Oskars sāka kā kuģa puika. Šis amats nozīmēja dažādus ikdienas pienākumus, sākot ar klāja uzkopšanu un aprīkojuma uzturēšanu līdz palīdzībai pieredzējušākajiem apkalpes locekļiem. Jūras darbs prasīja fizisku izturību, disciplīnu un spēju pakļauties kuģa dzīves noteiktajai kārtībai.

Pakāpeniski Oskars apguva praktiskās jūrniecības prasmes un ieguva arvien lielāku atbildību. Viņš izgāja ceļu līdz bocmaņa amatam. Bocmanis uz kuģa bija pieredzējis apkalpes loceklis, kurš pārraudzīja klāja komandas darbu, aprīkojuma uzturēšanu un ikdienas pienākumu izpildi. Šādu amatu nevarēja iegūt tikai ar teorētiskām zināšanām. Tam bija nepieciešama personiska pieredze, autoritāte un prasme organizēt citu jūrnieku darbu. Oskars kuģoja tuvākās un tālākās jūrās, iepazina ostas, dažādus kuģus un ārvalstu jūrniekus. Dzimtas atmiņās minēts arī tas, ka viņš apguvis ūdenslīdēja prasmes. Viņš piedalījies noslīkušu cilvēku izcelšanā no ūdens, kas prasīja lielu fizisku un emocionālu noturību. Šie gadi bija viņa profesionālās personības veidošanās laiks.

Jūrnieka darbs iemācīja uzņemties atbildību situācijās, kurās kļūdām varēja būt smagas sekas. Vienlaikus tas ļāva izjust piederību jūrnieku sabiedrībai, kurā svarīga bija ne tikai profesija, bet arī savstarpēja uzticēšanās un kopīga pieredze. Vēlāk, sasniedzot augstāko profesionālo kvalifikāciju kuģu vadīšanā, Oskars savā pieredzē apvienoja praktisku jūras darbu un jūrskolā iegūtās teorētiskās zināšanas. [1, 2, 4]

4. Latvijas Kara flote un prezidenta Jāņa Čakstes godasardze

Viens no īpaši nozīmīgiem Oskara Stalta jaunības dzīves posmiem bija dienests neatkarīgās Latvijas Kara flotē. Dienesta laikā viņš atradās Liepājā, kas bija nozīmīga Latvijas militārās jūrniecības bāze. Oskars tika izraudzīts dalībai Valsts prezidenta Jāņa Čakstes godasardzē uz ledlauža „Krišjānis Valdemārs”. Šis notikums nav saglabājies tikai ģimenes atmiņās. Par Oskaru Staltu rakstījis Latvijas Kara flotes virsnieks Hugo Legzdiņš, kurš pats piedalījās Latvijas prezidentu ārvalstu vizītēs ar ledlauzi „Krišjānis Valdemārs”. Viņa atmiņas publicētas „Latvijas jūrniecības gadagrāmatā '91” rakstā „Ar ledlauzi «Krišjānis Valdemārs» uz Somiju un Zviedriju”.

Legzdiņš rakstā norāda, ka Oskars Stalts prezidenta Jāņa Čakstes brauciena laikā uz Helsinkiem dienēja Latvijas Kara flotē un kā matrozis tika iekļauts godasardzē savas stājas un izskata dēļ. Šī liecība ir īpaši vērtīga, jo tās autors pats piedalījās aprakstītajā vizītē, pildot radiotelegrāfista pienākumus. Godasardzes dalībnieki reprezentēja jaunās Latvijas valsts militāro dienestu. Viņu uzdevums bija apliecināt Latvijas valsts cieņu un godu oficiāla diplomātiska brauciena laikā. Oskaram, kurš bija nācis no vienkāršas līvu zvejnieku ģimenes, šis pienākums bija nozīmīgs profesionāls un simbolisks sasniegums.

Oskars Stalts bija viens no tiem Latvijas jūrniekiem, kuriem jaunās Latvijas Republikas laikā tika uzticēts godpilns valsts reprezentācijas pienākums. [1, 3, 10]

5. „Bārda”, „Līvu ķēniņš”. “Baltais tēvs”

Oskara Stalta ārējais izskats un raksturs kļuva par viņa atpazīstamības daļu gan ģimenē, gan jūrnieku sabiedrībā.

Viņš bija neparasti gara auguma, spēcīgs vīrs ar ļoti ļoti lielām rokām un 50.izmēra pēdu kā arī iespaidīgu stāju.

Īpaši raksturīga Oskaram bija viņa garā, baltā bārda.

Veco jūrnieku vidū viņu pazina kā „Bārdu” un „Līvu ķēniņu”.

Hugo Legzdiņa 1991. gadā publicētajās atmiņās saglabāts šis Oskara raksturojums, apliecinot, ka iesaukas bija pazīstamas arī ārpus ģimenes loka.

Legzdiņš piemin ne tikai viņa izskatu, bet arī līvu valodas prasmi un paradumu veco jūrnieku sanāksmēs sarunāties savā dzimtajā valodā.

Tas ļauj ieraudzīt Oskaru kā cilvēku, kurš līvu identitāti uzturēja arī sabiedrībā, kurā dominēja latviešu valoda. Iesauka „Līvu ķēniņš” nebija oficiāls tituls. Tā bija godpilna un savā ziņā humoristiska iesauka, kurā atspoguļojās viņa personība, izcelsme un apkārtējo cieņa. Tajā savienojās Oskara fiziskais spēks, jūrnieka autoritāte un piederība mazai tautai, kuras valodu viņš saglabāja visu mūžu. Šo iesauku var uztvert arī kā simbolu cilvēkam, kurš nelielās līvu tautas identitāti nesa ar lepnumu un pašcieņu. [1, 3]

6. Dzīvības un nāves tuvums Ļeņingradā

1935. gadā Oskars Stalts ar Latvijas kuģi devās uz Ļeņingradu, tagadējo Sanktpēterburgu. Tajā laikā turpinājās kravu pārvadājumi starp Latvijas un Padomju Savienības ostām.Brauciena laikā Oskars smagi saslima ar tīfu un nonāca slimnīcā. Dzimtas atmiņās šis notikums saglabājies kā viena no dramatiskākajām viņa jūrnieka dzīves epizodēm. Slimība bijusi smaga, un Oskara dzīvība atradusies briesmās. Viņa kuģa apkalpe palikusi Ļeņingradas ostā, gaidot biedra atveseļošanos. Jūrnieki regulāri apmeklējuši Oskaru slimnīcā un nesuši viņam pārtiku. Dzimtas stāstā īpaši uzsvērts, ka Oskars ar saņemto ēdienu dalījies arī ar pārējiem slimniekiem. Slimnīcā viņš iepazinies ar somu tautības medmāsu. Līvu valodas prasme un zināšanas par radniecīgajām somu un igauņu valodām viņam palīdzējušas sazināties ar medmāsu un izveidot savstarpēju uzticēšanos. Kādu dienu medmāsa pēkšņi pazudusi. Oskars uzzinājis, ka viņa apsūdzēta spiegošanā un apcietināta. Dzimtas atmiņās šis notikums saistīts ar Oskara lēmumu pēc iespējas ātrāk pamest slimnīcu. Viņš parakstījis dokumentu par ārstēšanās pārtraukšanu uz savu atbildību. Kuģa biedri palīdzējuši vēl smagi slimajam Oskaram nokļūt uz kuģa, un apkalpe devusies atpakaļ uz Latviju.

Ar šo epizodi saistīts arī traģisks stāsts par Oskara vecāko brāli Andreju.

Andrejs Stalts, kurš bija aizbraucis uz Krieviju un strādājis uz ledlauža „Krasin”, bija guvis smagu galvas ievainojumu. Pēc ģimenes atmiņām, abi brāļi vienlaikus atradušies vienā Ļeņingradas slimnīcā, nezinot viens par otra klātbūtni. Andrejs tur miris. Par šo sakritību Oskars uzzinājis tikai daudzus gadus vēlāk, saņemot ziņas par brāļa nāves apstākļiem un no neidentificējama avota iegūstot fotogrāfiju no tās slimnīcas ar savu vecāko brāli.

Tā detaļas publicētas, balstoties uz ģimenes atmiņām, taču līdz šim nav iegūti slimnīcas vai kuģa dokumenti, ar kuriem neatkarīgi apstiprināt visu aprakstīto notikumu norisi. Tāpat pastāv iespējamība, ka kaut kur plašajā Krievzemē mīt Andreja Stalta ģimene.

Tādēļ šī epizode saglabājama kā dzimtas vēsturiskā atmiņa, vienlaikus atzīstot nepieciešamību pēc turpmākas arhīvu izpētes. [1]

7. Krišjāņa Valdemāra jūrskola un tālbraucējkapteiņa diploms

Pēc gadiem ilga praktiskā darba jūrā Oskars Stalts turpināja profesionālo izglītību Rīgas Krišjāņa Valdemāra jūrskolā.

Šī mācību iestāde bija viena no nozīmīgākajām Latvijas jūrniecības izglītības vietām.

Tajā tika sagatavoti kuģu vadītāji un mehāniķi, kuru profesionālās zināšanas bija nepieciešamas Latvijas tirdzniecības flotei. Oskars jūrskolā nonāca ar jau ievērojamu jūras darba pieredzi. Viņš bija sācis kā kuģa puika, strādājis uz buriniekiem, apguvis dažādus apkalpes pienākumus un sasniedzis bocmaņa amatu. Jūrskolas izglītība ļāva šo pieredzi papildināt ar profesionālām zināšanām navigācijā, kuģu vadīšanā un citās kapteiņa darbam nepieciešamajās jomās.

1940. gadā Oskars bija motorburinieka „Jūrnieks” stūrmanis.

Ap 1940. viņš pabeidza Krišjāņa Valdemāra Rīgas jūrskolu, iegūstot tālbraucējkapteiņa kvalifikāciju.

Viņa profesionālā kvalifikācija nav apšaubāma. Vairāki avoti viņu nepārprotami identificē kā diplomētu tālbraucējkapteini. Šis sasniegums bija nozīmīgs gan personiski, gan sociāli.

Oskars bija nācis no Kolkas zvejnieku ģimenes, kurā līdzekļi izglītībai bija ierobežoti. Ar neatlaidību, praktisku darbu un mācībām viņš bija sasniedzis augstu profesionālo kvalifikāciju.

Taču šis sasniegums sakrita ar Latvijas neatkarības zaudēšanu.

1940. gadā Latviju okupēja Padomju Savienība. 1941. gadā sākās nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības karš. Oskara profesionālās dzīves turpinājumu noteica nevis viņa izglītība vai paša izvēle, bet gan politiskie un militārie notikumi, kas skāra visu Latviju. Viņš ieguva tālbraucējkapteiņa diplomu, taču nespēja īstenot tādu kapteiņa karjeru, kādai bija gatavojies. [1, 2, 4, 10, 12, 16, 17]

8. Otrais pasaules karš un vienas dzimtas pretējie likteņi

Pēc jūrskolas beigšanas Oskars Stalts tika nosūtīts darbā uz Gorkiju, tagadējo Ņižņijnovgorodu. Tur viņu mobilizēja Sarkanajā armijā. Dzimtas atmiņās norādīts, ka kara laikā viņš vadījis lielgabala apkalpi. Par šo laika posmu Staltu dzimtā saglabājusies viņa paša līvu valodā rakstītā dienasgrāmata.

Oskars piedzīvoja karu kā cilvēks, kura dzimtene bija okupēta un kura profesionālās dzīves ieceres bija pārtrauktas. Vēlāk viņš par kara laiku stāstīja saviem bērniem un mazbērniem.

Šie stāsti nereti bija caurvīti ar humoru un pārspīlējumiem. Viens no pazīstamākajiem vēstīja par bojātu lielgabalu, kura šāviņš kļūdas dēļ trāpījis pa savas armijas pozīcijām. Oskars šo notikumu mēdzis atstāstīt kā savdabīgu kara laika piedzīvojumu, ar katru nākamo reizi pievienojot arvien pārspīlētākas detaļas. Stāsts raksturo viņa ironiju un attieksmi pret piedzīvoto, taču nav uzskatāms par dokumentētu militāru faktu.

Tajā pašā laikā Oskara jaunākais brālis Vilis nonāca pretējā karojošajā pusē. Vilis tika iesaukts latviešu leģionā Vācijas bruņoto spēku sastāvā un kara laikā gāja bojā.

Divi vienas līvu ģimenes brāļi bija spiesti piedalīties karā pretējās frontēs. Vilis Pēteris Stalts krita 1944.gadā Volhovas purvos. Šis liktenis raksturo daudzu Latvijas ģimeņu traģisko pieredzi Otrā pasaules kara laikā.

Karš skāra arī pārējos Staltu ģimenes locekļus.

1941. gadā Oskara māsa Irma tika deportēta uz Sibīriju. Ģimenes atmiņās saglabājies stāsts, kā māte Anna centusies sekot automašīnai, kurā aizveda viņas meitu un mazdēlu. Māte no skumjām zaudējusi veselo saprātu.

Irmas vīrs Alekss Fridrihsons, kurš bija Kolkas aizsargs, tika nogalināts izsūtījumā Sibīrījā. Irma izsūtījumā pavadīja ilgus gadus. Dzimtas vēstures publikācijā aprakstīta arī viņas mēģinātā atgriešanās Latvijā 1949. gadā un atkārtotā izsūtīšana. Vēlāk viņa atgriezās dzimtenē, taču tiesības atkal dzīvot Kolkā bija ierobežotas.

Cits Oskara brālis, Arvīds Stalts, kara beigās piedalījās Latvijas bēgļu pārvešanā pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju.

Dzimtas atmiņās viņš raksturots kā cilvēks, kurš palīdzējis bēgļiem nokļūt drošībā un nav vēlējies iedzīvoties uz viņu nelaimes rēķina. Arvīds vēlāk apmetās Amerikas Savienotajās Valstīs. Uz Zviedriju Arvīda laivā kādā no vairākiem pārbraucieniem devās arī Oskara māte Anna un māsa Emīlija. Anna Stalte 1945. gadā mira Zviedrijā.

Tā viena ģimene, kuras astoņi bērni bija auguši pie Baltijas jūras Kolkā, kara un okupāciju rezultātā tika izkaisīta dažādās valstīs. Daži ģimenes locekļi gāja bojā, citi nonāca izsūtījumā vai trimdā, bet daļa palika Latvijā.

Oskars pēc kara atgriezās dzimtenē.

Taču ģimene, kādu viņš bija pazinis jaunībā, vairs nepastāvēja agrākajā veidolā. [1, 4]

9. Pēckara gadi un nepiepildītā kapteiņa karjera

Pēc Otrā pasaules kara Oskars Stalts strādāja par Ventspils jūras ostas priekšnieka vietnieku. Šis darbs apliecināja, ka viņa profesionālā pieredze un zināšanas jūrniecībā joprojām bija nozīmīgas. Oskars bija diplomēts tālbraucējkapteinis, pieredzējis jūrnieks un bijušais Latvijas Kara flotes matrozis. Tomēr pēckara gados viņš nevarēja turpināt pilnvērtīgu profesionāla tālbraucējkapteiņa karjeru.

Dzimtas atmiņās un Ainažu jūrskolas muzeja vēstures materiālos norādīts, ka padomju varas apstākļos Oskaram liegta iespēja strādāt par kapteini.

Šo aizliegumu atmiņu avoti saista ar viņa dienestu neatkarīgās Latvijas Kara flotē un piedalīšanos prezidenta Jāņa Čakstes godasardzē.

Tomēr līdz šim nav atrasts konkrēts administratīvs dokuments, kas nepārprotami apliecinātu aizlieguma juridisko pamatu. Tādēļ droši var apgalvot, ka Oskara tālbraucējkapteiņa karjera netika īstenota, bet precīzie profesionālās darbības ierobežošanas apstākļi vēl būtu jānoskaidro arhīvos.

Vēlāk viņš strādāja arī ar jūrniecību nesaistītos darbos, tostarp kokapstrādes uzņēmuma vadībā. Šis dzīves pavērsiens bija būtisks kontrasts ar viņa iepriekšējo pieredzi. Cilvēkam, kurš ilgus gadus bija pavadījis uz kuģiem un ieguvis augstu profesionālo izglītību, nācās strādāt profesijās, kurās viņš nevarēja pilnvērtīgi izmantot savas zināšanas. Tomēr Oskars nepārtrauca saikni ar jūrniecību.

Viņš uzturēja draudzību ar vecajiem jūrniekiem, piedalījās viņu salidojumos un vēlāk aktīvi iesaistījās Latvijas jūrniecības vēstures saglabāšanā. Kapteiņa diploms viņam nebija tikai profesionāls dokuments. Tas apliecināja visu jaunībā ieguldīto darbu, pieredzi un sasniegto profesionālo līmeni. [1, 4, 10, 16]

10. Marija un ģimenes dzīve Rīgā

Pēc kara Oskars Stalts izveidoja ģimeni ar Mariju Rozencveigu (1915–1979).

Dzimtas atmiņās saglabājies savdabīgs stāsts par viņu attiecību sākumu.

Atgriezies no kara, Oskars vispirms mēģinājis atjaunot attiecības ar savu agrāko iemīļoto. Taču sieviete atteikusies viņu pieņemt, īpaši asi reaģējot uz Sarkanās armijas formastērpu, kurā Oskars bija atgriezies.

Pēc tam Oskars devies pie Marijas, un abi izveidojuši kopīgu ģimeni.

1946. gadā piedzima viņu dēls Ojārs Stalts. 1949. gadā piedzima meita Helmī Stalte, kura vēlāk kļuva par vienu no nozīmīgākajām Latvijas folkloras kustības personībām.

Ģimene dzīvoja Rīgā. Lai arī pēckara apstākļi bija atšķirīgi no Oskara jaunības piekrastes dzīves, viņš saglabāja ciešas saites ar jūrnieku sabiedrību, radiem un līvu kopienu. Viņa mājās viesojās cilvēki, kurus vienoja kopīga profesionālā pieredze, radniecība vai piederība Līvu krastam.

Šajā vidē turpināja dzīvot jūrnieku atmiņas, līvu valoda un stāsti par pirmskara Latviju.

Oskars saviem bērniem nodeva ne tikai priekšstatu par dzimtas vēsturi, bet arī personisku pieredzi par cilvēka stāju, pašcieņu un attieksmi pret savu izcelsmi. Īpaši nozīmīga vēlāk kļuva viņa meitas Helmī saikne ar līvu valodu un tradicionālo kultūru.

Tādējādi ģimenes dzīve Rīgā kļuva par vienu no vietām, kur Līvu krasta atmiņas turpināja pastāvēt ārpus pašas piekrastes. [1, 4]

11. Apcietināšana 1962. gadā

1962. gadā Oskars Stalts tika apcietināts. Tolaik viņš strādāja kokapstrādes uzņēmuma vadībā, un viņa bērni jau bija pusaudžu vecumā.Dzimtas atmiņās norādīts, ka Oskaram piespriests desmit gadu ieslodzījums. Tomēr publiski pieejamajos materiālos nav pietiekamas informācijas, lai precīzi noteiktu apsūdzības juridisko saturu, tiesas sprieduma apstākļus un faktiski izciesto ieslodzījuma termiņu. Dzimtas atmiņās Oskara apcietināšana tiek skatīta padomju represīvās sistēmas un viņa agrākās saistības ar neatkarīgās Latvijas valsti kontekstā kā arī Hruščova nacionālo kadru tīrīšanas politiku, kas principiāli lika atbrīvoties no nacionāliem kadriem valsts uzņēmumu vadībās. Tika safabricētas lietas un cilvēkiem piespriesti milzīgi sodi, tai skaitā arī nāvessodi. Helmī Stalte atcerējās, ka tiesas procesā Oskars Stalts esot pieprasījis tulku uz līvu valodu.

Lai šo stāstu padarītu faktoloģiski precīzāku, juridiski pierādītu, būtu nepieciešams izpētīt krimināllietas materiālus un attiecīgā laika tiesas dokumentus. Ieslodzījuma laikā Oskars atradās Rīgas Centrālcietumā.

Ģimenes atmiņās viņš raksturots kā cilvēks, kurš pat smagos ieslodzījuma apstākļos saglabājis rakstura stingrību un bijis gatavs aizstāvēt vājākos ieslodzītos. Pēc dzimtas stāstiem, Oskars cietumā neļāvis citiem izrēķināties ar neaizsargātākajiem cilvēkiem.

Vēl būtisks apstāklis ir, ka tolaik Marija palikusi ar diviem bērniem un viņiem atņemts pilnīgi viss īpašums. Atstāts vienīgi dzīvoklis, kur mitināties. Oskars Stalts līdz tam bija gana daudziem palīdzējis. Aizdevis naudu, glābis no dažādām likstām. Tas bija viņa raksturā – palīdzēt nelaimē nonākušajiem. Taču iestājoties šai krīzei, no ģimenes novērsās gandrīz visi. Viena no retajām dzimtām, kas sniedza palīdzīgu roku un atbalstu bija līvu Otomeru dzimta.

Pēc atbrīvošanas daudzu gadu garumā, bijušie ieslodzītie Oskaru esot uzrunājuši uz ielas un pateikušies par sniegto palīdzību. Šie notikumi saglabājušies ģimenes mutvārdu vēsturē. Šīs atmiņas palīdz saprast, kā Oskaru uztvēra cilvēki, kuri viņu pazina. Viņš bija cilvēks ar izteiktu pašcieņu, fizisku spēku un stingru priekšstatu par taisnīgumu. Viņa dzīves pieredzē 1962. gada apcietināšana kļuva par vēl vienu smagu pārbaudījumu pēc kara, ģimenes izklīšanas un nepiepildītās profesionālās karjeras. [1, 4]

12. Līvu valoda kā dzīva dzimtas atmiņa

Oskars Stalts uzauga laikā, kad līvu valoda vēl bija dzīva daudzu Ziemeļkurzemes piekrastes ģimeņu ikdienā. Viņam tā bija dzimtā valoda. Līvu valodu Oskars bija apguvis bērnībā, sarunājoties ar vecākiem, brāļiem, māsām, radiniekiem un apkārtējo ciemu iedzīvotājiem. Tā bija viņa pirmā saikne ar dzimtas kultūru un apkārtējo pasauli. Pēc Otrā pasaules kara līvu tradicionālā dzīves vide piedzīvoja būtiskas pārmaiņas. Piekrastes militarizācija, stingrie pārvietošanās ierobežojumi, zvejniecības pārkārtošana un iedzīvotāju aizbraukšana no dzimtajiem ciemiem vājināja līvu kopienas ikdienas dzīvi. Daudzās ģimenēs līvu valoda vairs netika nodota jaunākajām paaudzēm. Oskars savu dzimto valodu saglabāja. Viņš turpināja sarunāties līvu valodā ar radiniekiem un citiem valodas pratējiem visa mūža garumā.

Īpaša vieta vēlākajā dzīves posmā bija viņa attiecībām ar māsu Irmu, kura pēc izsūtījuma atgriezās Latvijā. Dzimtas atmiņās saglabājies, ka abi savā starpā runājuši līvu valodā, atcerējušies bērnības dzīvi Kolkā, zvejniecību, cilvēkus un piekrastes tradīcijas. Šīm sarunām bija īpaša nozīme laikā, kad tradicionālās līvu dzīves pasaules lielākā daļa jau bija neatgriezeniski mainījusies. Oskars līvu valodu lietoja arī veco jūrnieku sanāksmēs. Šo faktu apliecina Hugo Legzdiņa atmiņas, kurās viņš īpaši piemin Oskara prasmi runāt līvu valodā. Tādējādi līvu identitāte Oskaram nebija tikai ģimenes vai pagātnes jautājums. Viņš to apliecināja arī publiskā sabiedrībā.

Īpaši nozīmīga bija valodas nodošana mazbērniem. Daiņa Stalta rosināts, Oskars sarunājās ar Julgī un Dāvi līvu valodā. Šajās sarunās valoda tika nodota tieši no vecvecāku paaudzes bērniem, saglabājot dzīvu saikni starp paaudzēm. Tas bija viens no svarīgākajiem viņa ieguldījumiem Staltu dzimtas kultūras pēctecībā. Valoda, kuru Oskars bija mantojis Kolkā 20. gadsimta sākumā, turpināja skanēt viņa mazbērnu dzīvē arī laikā, kad līvu valodas lietotāju skaits bija ievērojami samazinājies. Viņa dzīvesstāsts apliecina, cik nozīmīga mazai tautai ir valodas nodošana ģimenē. Līvu valoda Oskaram bija piederība, kuru nespēja atņemt ne karš, ne okupācija, ne piespiedu dzīves apstākļu maiņa. [1, 3]

13. „Līvlist” dibināšana un līvu kultūras atdzimšana

1972. gada 8. janvārī Rīgā tika dibināts līvu dziesmu ansamblis, kas vēlāk ieguva nosaukumu „Līvlist”.

Tā dibinātāju vidū bija Emma Erenštreite, Paulīne Kļaviņa, Tamāra Vilsone, Pēteris Dambergs un Oskars Stalts.

Ansamblis sākotnēji darbojās celtnieku kultūras namā „Oktobris”, bet nosaukumu „Līvlist” ieguva 1975. gadā.

Šī kolektīva izveide bija nozīmīgs notikums līvu kultūras vēsturē.

Ansamblis tapa laikā, kad līvu valodas turpmākā pastāvēšana bija nopietni apdraudēta. Dziedāšana kļuva par vienu no iespējām saglabāt līvu valodu, tautasdziesmas un savstarpējās kopienas saiknes.

„Līvlist” nebija tikai muzikāls kolektīvs.

Tas apvienoja cilvēkus, kuri vēl prata līvu valodu, atcerējās tradicionālās dziesmas un zināja piekrastes dzīves paražas.

Tajā vienlaikus piedalījās arī cilvēki, kuri vēlējās šīs zināšanas apgūt un nodot nākamajām paaudzēm.

Oskara klātbūtne ansamblī bija īpaši nozīmīga.

Viņš pārstāvēja līvu paaudzi, kurai valoda un tradicionālā piekrastes dzīve bija personiski piedzīvota ikdiena.

Viņš bija ne tikai dziedātājs, bet arī pieredzes un vēsturiskās atmiņas nesējs.

Ansamblī Oskars sastapās ar citiem līvu kultūras zinātājiem, kuru vidū bija Pēteris Dambergs, Paulīne Kļaviņa un vēlāk arī Zoja Sīle. Kopā viņi uzturēja dzīvu vidi, kurā līvu valodu varēja ne tikai pētīt un pierakstīt, bet arī lietot.

Vēlāk „Līvlist” repertuārā iekļuva tautasdziesmas, rotaļdziesmas, oriģināldziesmas un plašāki muzikāli uzvedumi. Ansambļa darbība veicināja arī plašākas folkloras kustības attīstību Latvijā. Oskars bija viens no cilvēkiem, kuru līdzdalība palīdzēja saglabāt saikni starp pirmskara līvu pasauli un jauno kultūras atdzimšanas kustību. [5, 6, 8]

14. Līvu zvejniecības valodas saglabāšana

Oskara Stalta ieguldījums līvu kultūras saglabāšanā neaprobežojās ar dziedāšanu un piedalīšanos folkloras pasākumos. Viņš palīdzēja arī pētniecībā. 1973. gadā valodniece Zoja Sīle Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē pabeidza diplomdarbu par latviešu valodas lībisko izloksni Kurzemes līvu ciemos. Pētījumā īpaša uzmanība tika pievērsta zvejniecības leksikai. Tas bija nozīmīgs pētniecības virziens, jo zvejniecība gadsimtiem bija viena no galvenajām Līvu krasta iedzīvotāju nodarbēm. Līdz ar tradicionālās zvejniecības pārmaiņām un vecākās paaudzes aiziešanu pastāvēja risks zaudēt arī ievērojamu daļu profesionālās valodas vārdu krājuma. Zojas Sīles darbā tika apkopoti zvejas rīku, laivu, darba paņēmienu, zvejniecības procesu un piekrastes ikdienas apzīmējumi. Materiālu vākšanā viņai palīdzēja Pēteris Dambergs, Oskars Stalts, Emma Lauberga un Elfrīda Žagare.

Šis fakts īpaši apliecināts pašas pētnieces vēlāk publicētajā atmiņu un pētījuma materiālā „Leksika Dundagas zvejniekciemos”. Oskara dalība šajā darbā bija nozīmīga viņa personiskās pieredzes dēļ. Viņš bija dzimis un audzis līvu zvejnieku ģimenē, bet profesionālajā dzīvē guvis plašu jūrniecības pieredzi. Viņš zināja ne tikai vārdus, bet arī šo vārdu praktisko nozīmi. Viņa zināšanās savienojās tradicionālā līvu piekrastes dzīve un profesionālā jūrniecība. Tādējādi Oskars piedalījās tādu valodas liecību saglabāšanā, kuras mūsdienās ir vērtīgas gan līvu valodas pētniekiem, gan kultūras vēsturniekiem. Šis darbs ļauj viņu raksturot arī kā līvu kultūras zināšanu devēju un pētniecības līdzdalībnieku. [7]

15. „Līvu kāzu spēle” un dzīvo tradīciju atjaunošana

Septiņdesmito gadu otrajā pusē Oskars Stalts aktīvi piedalījās ansambļa „Līvlist” darbībā un tā muzikālajos uzvedumos. Viens no nozīmīgākajiem bija teatralizētais folkloras uzvedums „Lībiešu kāzu spēle 19. gadsimtā”. Uzveduma pirmizrāde notika 1979. gada 8. jūlijā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Tā sagatavošanā tika izmantoti vēsturiskie līvu kāzu tradīciju apraksti, muzikālie materiāli un folkloras pētniecības rezultāti. Uzvedumā apvienojās dziedāšana, kustība, tradicionālo rituālu elementi un dramatizētas ainas. Oskars bija viens no vecākās paaudzes dalībniekiem. Dzintara Kļaviņa atmiņās viņš pieminēts kā nozīmīgs un aktīvs šī darba dalībnieks.

Kļaviņš uzsvēris, ka arī gados vecākajiem dalībniekiem nācies apgūt sarežģītus uzdevumus, kuros bija nepieciešama laba atmiņa, kustību koordinācija un spēja precīzi iekļauties kopīgajā priekšnesumā. Oskars veiksmīgi piedalījās šajā darbā. Saglabājusies arī 1979. gada fotogrāfija, kurā viņš redzams „Līvu kāzu spēles” kontekstā. Attēls vēlāk publicēts 1982. gada bukletā un pārpublicēts līvu kultūras vēstures materiālos. Vēl citā attēlā Oskars redzams dejojam kopā ar Paulīni Kļaviņu.

Šie materiāli ir vērtīgas vizuālas liecības par viņa aktīvo līdzdalību folkloras kustības pirmsākumos.

Oskars nebija cilvēks, kurš tikai atcerējās senās tradīcijas. Viņš pats piedalījās to publiskā atjaunošanā, palīdzot tradicionālās kultūras zināšanas padarīt pieejamas jaunākām paaudzēm un plašākai sabiedrībai. Viņa līdzdalība apliecina, ka līvu kultūras atdzimšanā nozīmīga loma bija tieši tiem cilvēkiem, kuri tradicionālo vidi bija pieredzējuši savā dzīvē. [5, 8]

16. Līvu tautības ieraksts pasē

Padomju okupācijas laikā tautības ieraksts personu dokumentos bija viens no oficiālajiem identitātes apliecinājumiem. Līviem, kuru skaits jau bija neliels, šā ieraksta saglabāšana kļuva īpaši nozīmīga. Septiņdesmito gadu beigās līvu kopienā (tajā daļā, kas no līvu tautas nebaidījās kopt savu identitāti) pastāvēja bažas par iespēju turpmāk oficiālajos dokumentos norādīt savu tautību. Šīm bažām par pamatu kalpoja tā laika neskaitāmi atteikumi Pasu galdā tautības reģistrēšanā. Kopumā šāda attieksme bija saistīta ar PSRS pastāvošo rusifikācijas politiku, kura gāja roku rokā ar mazo tautu iznīcināšanas politiku. Līvu tautu pat mēris nav spējis tā nīdēt kā padomju vara.

Šajā jautājumā aktīvi iesaistījās līvu kultūras darbinieki, tostarp Helmī un Dainis Stalti. Oskars Stalts ne vien panācis līvu tautības ierakstīšanu savā pasē, bet kopā ar Emmu Ernštreiti, Helmī un Daini Staltiem vācis sabiedrībā zināmu cilvēku parakstus par lībiešu tiesībām ierakstīt pasē savu tautību. Bet par pašu Oskara pasi dzimtā atceras, ka viņš ar šo dokumentu esot īpaši lepojies un rādījis to citiem līviem kā pamudinājumu rīkoties drosmīgāk.

Oskaram Staltam līvu izcelsme nebija tikai vēsturisks fakts par senčiem vai dzimšanas vietu. Tā bija personiska piederība, kuru viņš vēlējās saglabāt un apliecināt arī oficiāli.

Padomju laikā, kad līvu tradicionālā dzīves vide bija būtiski mainīta, šādai rīcībai bija īpaša simboliska nozīme. Oskars ar lepnumu apliecināja piederību savai tautai.

Pašlaik šis notikums zināms no Staltu dzimtas atmiņām. Tā dokumentārai pārbaudei būtu nepieciešama Oskara pases kopija vai citi attiecīgā laika dokumenti. [1]

17. Oskars, Helmī un Dainis Stalti. Dzimtas turpinājums

Īpaša vieta Oskara dzīvē bija viņa meitai Helmī Staltei un viņas dzīvesbiedram Dainim Staltam.

Helmī un Dainis vēlāk kļuva par nozīmīgām Latvijas folkloras kustības personībām.

Viņu darbība bija cieši saistīta ar folkloras draugu kopu „Skandinieki”, līvu kultūras popularizēšanu un tradicionālās kultūras atdzimšanu Latvijā. Staltu dzimtas atmiņās saglabājies īpašs stāsts par uzvārda turpināšanu. Oskaram bijis svarīgi, lai Staltu dzimtas vārds saglabātos arī nākamajās paaudzēs.

Pirms Helmī un Daiņa laulībām viņš personiski devies pie Daiņa tēva un lūdzis piekrišanu, lai Dainis pieņemtu Staltu uzvārdu. Piekrišana tika saņemta, un Dainis kļuva par Staltu dzimtas locekli arī uzvārdā. Šis ģimenes lēmums vēlāk ieguva plašāku kultūras nozīmi.

Helmī un Daiņa Staltu darbība Latvijas folkloras kustībā palīdzēja padarīt Staltu uzvārdu plaši pazīstamu sabiedrībā. Taču šīs pēctecības pamatā bija ne tikai uzvārds.

No Oskara nāca līvu valodas prasme, dzimtas atmiņas, jūrniecības stāsti un personiskā saikne ar Kolku. Šī pieredze tika nodota arī mazbērniem. Oskara dzīves laikā Staltu dzimtā savijās vairākas paaudzes, kuras vienoja līvu valoda un interese par savām saknēm. Tieši ģimenes vide ļāva saglabāt dzīvu saikni starp Oskara bērnības Kolku un vēlākās folkloras atdzimšanas laiku. [1]

18. Vecais kapteinis ģimenes un draugu vidū

Oskara Stalta mājas Rīgā bija vieta, kur pulcējās radinieki, draugi un vecie jūrnieki. Tur notika ģimenes svinības, jubilejas un kopīga muzicēšana. Dzimtas atmiņās saglabājies, ka Oskara viesi spēlējuši dažādus mūzikas instrumentus, tostarp bandžo un mandolīnas. Jūrnieku sabiedrībā dziesmas un stāsti bija veids, kā uzturēt kopīgas atmiņas un draudzību. Oskara astoņdesmitās dzimšanas dienas svinībās kopā ar viņu muzicēja arī kapteiņi, brāļi Dinsbergi. Šis notikums saglabāts ģimenes arhīva fotogrāfijā, kas publicēta 2018. gada Staltu dzimtas dzīvesstāstā. Mazbērnu atmiņās Oskars bijis neparasti spēcīgs un dzīvespriecīgs cilvēks. Viņam paticis jokot un pārsteigt apkārtējos. Viens no dzimtas stāstiem vēsta, ka vasaras vakaros Oskars mēdzis uzvilkt baltu linu kreklu, uzlikt salmu cepuri, paņemt spieķi un doties pastaigā pa Torņakalna kapiem. Ar savu iespaidīgo augumu un neparasto izskatu viņš reizēm izjokojis cilvēkus, kuri viņu negaidīti sastapuši.

Šādi stāsti atklāj viņa rotaļīgo raksturu un spēju saglabāt humoru arī pēc smagiem dzīves pārbaudījumiem.

Tomēr viņa dzīvē netrūka dziļu pārdzīvojumu.

Viens no emocionālākajiem notikumiem bija saistīts ar brāli Arvīdu, kurš pēc kara dzīvoja Amerikas Savienotajās Valstīs. Abi brāļi pēc kara vairs nebija satikušies un tā arī nekad vairs nesatikās.

Kad Helmī Stalte kopā ar dēlu Dāvi apciemoja Arvīdu Amerikā, viņi pārveda Oskaram īpaši viņam ierunātu brāļa balss ierakstu. Noklausoties Arvīda balsi, Oskars raudājis. Helmī Stalte teicās vienīgo reizi mūžā redzam tēva acīs asaras.

Dzimtas atmiņās tas saglabājies kā īpaši aizkustinošs brīdis.

Cilvēks, kuru apkārtējie pazina kā ārkārtīgi stipru un savaldīgu, izdzirdēja brāļa balsi pēc daudziem šķirtības gadiem.

Šis notikums atklāj arī Oskara dzīves traģisko pusi.

Aiz iespaidīgās jūrnieka stājas un humora slēpās cilvēks, kura ģimeni vēstures notikumi bija izšķīruši uz visu mūžu. [1]

19. Latvijas jūrniecības vēstures saglabātājs

Mūža vēlākajos gados Oskars Stalts aktīvi iesaistījās Latvijas jūrniecības vēsturiskās atmiņas saglabāšanā.

Viņš piedalījās veco jūrnieku salidojumos un uzturēja kontaktus ar pirmskara jūrniecības profesionāļiem.

Īpaši nozīmīga bija viņa saikne ar Ainažu jūrskolas muzeju.

Oskars piederēja cilvēku paaudzei, kas vēl personiski bija piedzīvojusi Latvijas tirdzniecības flotes un Kara flotes darbību neatkarīgās valsts laikā.

Viņš varēja stāstīt par kuģiem, jūrnieku darbu, apkalpju dzīvi, jūrskolu izglītību un Latvijas kuģniecības vidi pirms Otrā pasaules kara.

Šīs zināšanas bija īpaši vērtīgas laikā, kad daļa vēsturisko dokumentu un atmiņu bija zudušas vai kļuvušas grūti pieejamas.

„Latvijas jūrniecības gadagrāmatā '89/'90” Oskars minēts starp jūrniecības veterāniem un bijušajiem Krišjāņa Valdemāra jūrskolas absolventiem, kuri palīdzēja muzeju darbiniekiem apzināt Latvijas jūrnieku vēsturi.

Šajā izdevumā publicēta arī 1986. gada fotogrāfija, kurā Oskars redzams kopā ar kuģu pavāru Miķeli Bušu.

Žurnālā „Jūrnieks” 2019. gadā publicētajā materiālā par Ainažu jūrskolas muzeja piecdesmitgadi Iveta Erdmane Oskaru pieminēja ar īpašu cieņu.

Viņa viņu pieskaitīja cilvēkiem, kuru atbalsts muzejam bijis īpaši nozīmīgs.

Šī attieksme raksturo Oskara vietu jūrniecības vēstures saglabāšanā.

Viņš nebija tikai bijušais profesionālais jūrnieks. Viņš bija dzīva saikne ar Latvijas jūrniecības vēstures posmu, kuru jaunākās paaudzes pazina galvenokārt no dokumentiem un atmiņām. Oskars palīdzēja saglabāt atmiņas par kuģiem, jūrskolām, kapteiņiem un Latvijas valsts jūrniecības tradīcijām. Viņa ieguldījums bija nozīmīgs gan kā vēsturisko zināšanu glabātājam, gan kā cilvēkam, kurš atbalstīja muzeju darbu.

Latvijas jūrniecības vēsturē Oskars Stalts palicis kā viens no vecajiem kapteiņiem, kuru personiskā pieredze palīdzēja uzturēt saikni starp neatkarīgās Latvijas jūrniecību un tās vēlāko vēstures apzināšanu. [9, 10, 12]

20. Oskars Stalts un Latvijas kultūras cilvēki

Oskara Stalta dzīves vēlākajos gados viņa darbība un sabiedriskās saiknes sniedzās pāri jūrniecības un līvu kopienas robežām.

Viņš piedalījās folkloras pasākumos, koncertos un sabiedriskās tikšanās reizēs, kurās sastapās dažādu paaudžu Latvijas kultūras darbinieki.

Viena no vērtīgām liecībām par šo laikmetu saglabājusies portālā „Literatūra.lv”.

Ēvalda Valtera personai veltītajā fotogrāfiju kolekcijā atrodams attēls, kurā Oskars Stalts redzams kopā ar aktieri Ēvaldu Valteru Rīgas folkloras ansambļu skatē.

Citā fotogrāfijā no koncerta Latvijas Valsts universitātes aulā kopā redzami Silvija Voite, Oskars Stalts, Vera Gribača un Ēvalds Valters.

Šīs fotogrāfijas apliecina Oskara klātbūtni plašākā Latvijas kultūras dzīves vidē.

Tās parāda arī to, cik cieši septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados folkloras kustība bija saistīta ar Latvijas inteliģenci, teātra cilvēkiem un tradicionālās kultūras interesentiem. Oskara klātbūtne šajos pasākumos papildina viņa biogrāfiju ar vēl vienu nozīmīgu aspektu. Viņš bija cilvēks, kurš savā personībā un dzīves pieredzē savienoja profesionālo jūrniecību, līvu valodu, tautas tradīcijas un sabiedrisko kultūras dzīvi. Šo saikņu vēsturi iespējams turpmāk papildināt, apzinot Latvijas fotogrāfu arhīvus un folkloras pasākumu dokumentāciju. [15]

21. Līvu karogs Mazirbē 1989. gada 5. augustā

Viens no nozīmīgākajiem Oskara Stalta dzīves notikumiem mūža nogalē bija piedalīšanās līvu kultūras atdzimšanas svētkos Mazirbē 1989. gada 5. augustā. Tas bija Latvijas un arī līvu Atmodas laiks.

Sabiedrībā arvien aktīvāk izpaudās centieni atjaunot vēsturisko atmiņu, nacionālās tradīcijas un kultūras organizāciju darbību. 1988. gada novembrī tika atjaunota Līvu savienības darbība, sākotnēji izmantojot nosaukumu Līvu kultūras savienība.

1989. gada 5. un 6. augustā Mazirbē notika plaši līvu svētki, kas bija saistīti arī ar Līvu tautas nama piecdesmito gadadienu. Mazirbē pulcējās līvi, viņu pēcteči un draugi no Latvijas un ārvalstīm. Šie svētki bija īpaši nozīmīgi, jo pēc daudziem padomju okupācijas gadiem līvu valoda, karogs un kultūras tradīcijas atkal tika plaši godinātas publiskā pasākumā.

Oskars Stalts bija viens no svētku dalībniekiem. Varētu pat teikt dižvedējiem.

Valdas Marijas Šuvcānes atmiņās saglabāts apraksts, kurā norādīts, ka līvu karogu pie tautas nama uzvilcis Oskars Stalts. Šī liecība apliecina viņa simbolisko lomu svētku atklāšanā.

Saglabājusies arī fotogrāfija, kurā viņš redzams kopā ar mazmeitu Julgī Stalti pie Līvu tautas nama. Vēl citā attēlā viņš redzams uzstājamies ar runu pie piemiņas zīmes atklāšanas Mazirbes jūrmalā. Šie attēli ir īpaši vērtīgas Staltu dzimtas vēstures liecības. Tajos sastopas dažādas paaudzes, kuras vieno līvu identitāte un krasts kā ilgas pēc vēsturiskās mājvietas. Šīs ilgas pārdzimušas arī nākamajās paaudzēs un pamazām top realizētas.

Oskars tolaik pārstāvēja tos līvus, kuri vēl bija dzimuši tradicionālajā līvu valodas un piekrastes dzīves vidē. Cilvēks, kurš bija piedzīvojis neatkarīgās Latvijas pirmos gadu desmitus, savu mūža nogali sagaidīja laikā, kad līvu tauta atkal publiski apliecināja savu identitāti.

Oskara Stalta piedalīšanās Mazirbes svētkos ir viens no nozīmīgākajiem dokumentētajiem viņa dzīves pēdējā posma notikumiem. [11]

22. Latvijas Atmoda un neatkarības atjaunošana

Oskars Stalts piedzīvoja Latvijas Atmodu un valsts neatkarības atjaunošanu 1990. un 1991. gadā. Viņam šie notikumi bija īpaši nozīmīgi. Jaunībā Oskars bija dienējis neatkarīgās Latvijas Kara flotē un piedalījies prezidenta Jāņa Čakstes godasardzē.

Pēc tam viņš bija piedzīvojis Latvijas okupāciju, karu, profesionālās darbības ierobežojumus un ieslodzījumu. Tagad viņš bija liecinieks tam, kā Latvija atjauno savu valstiskumu. Vienlaikus šis bija arī līvu kultūras un tradicionālās folkloras plašākas sabiedriskās atdzimšanas laiks. Oskara meita Helmī un znots Dainis Stalti ar folkloras draugu kopu „Skandinieki” bija kļuvuši par nozīmīgiem tradicionālās kultūras popularizētājiem.

Viņu darbībā tautasdziesmas, gadskārtu tradīcijas, līvu valoda un vēsturiskā atmiņa kļuva par daļu no plašākas Latvijas kultūras atmodas. Oskars šo procesu piedzīvoja savas ģimenes tuvumā. 1991. gada folkloras festivāla „Baltica” laikā saglabājusies fotogrāfija, kurā viņš redzams kopā ar Daini Staltu Mežaparkā. Šis attēls simboliski savieno divas paaudzes. Divu paaudžu līvu līderus.

Oskars bija cilvēks, kurš vēl personiski atcerējās neatkarīgās Latvijas pirmo laikmetu.

Dainis pārstāvēja paaudzi, kuras aktīvā kultūras darbība palīdzēja saglabāt latviešu un līvu tradicionālās kultūras vērtības padomju okupācijas laikā.

Oskara mūžā Latvijas neatkarība bija gan jaunības pieredze, gan mūža nogalē piedzīvota vēstures atgriešanās.

Viņš piedzīvoja neatkarīgo Latviju, tās zaudēšanu un tās atjaunošanu. [1, 11]

23. Mūža noslēgums un Oskara Stalta mantojums

Oskars Stalts aizgāja mūžībā 1992. gada 15. novembrī, astoņdesmit astoņu gadu vecumā. Oskars Stalts ir apbedīts Rīgas Meža kapos.

Viņš nodzīvoja mūžu, kurā atspoguļojās gandrīz visa 20. gadsimta Latvijas vēsture.

Viņš piedzima cariskās Krievijas laikā, uzauga Pirmā pasaules kara pārmaiņās un savu profesionālo dzīvi sāka līdz ar neatkarīgās Latvijas tapšanu. Viņš kļuva par Latvijas Kara flotes jūrnieku un piedalījās Valsts prezidenta Jāņa Čakstes godasardzē. Ar neatlaidīgu darbu un mācībām viņš ieguva tālbraucējkapteiņa kvalifikāciju. Viņa profesionālo dzīvi pārtrauca Otrais pasaules karš, un padomju okupācijas apstākļos viņš nespēja īstenot iecerēto kapteiņa karjeru. Viņš piedzīvoja ģimenes locekļu bojāeju, deportācijas un trimdu. Viņš pats tika apcietināts un ieslodzīts.

Tomēr šie notikumi nespēja pilnībā pārraut viņa saikni ar jūru, līvu valodu un dzimtas vēsturi.

Oskars turpināja satikties ar jūrniekiem, saglabāt profesionālās atmiņas un palīdzēt Latvijas jūrniecības vēstures pētniekiem. Viņš bija viens no „Līvlist” dibinātājiem un piedalījās līvu muzikālā mantojuma saglabāšanā. Viņš palīdzēja valodniecības pētījumos, nododot zināšanas par tradicionālo zvejniecības valodu. Viņš aktīvi piedalījās līvu folkloras uzvedumos un kultūras pasākumos.

Viņš runāja līvu valodā ar radiniekiem un mazbērniem, palīdzot saglabāt valodas pēctecību ģimenē.

Viņš piedzīvoja līvu kultūras publisko atdzimšanu 1989. gada Mazirbes svētkos un Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu.

Oskara Stalta dzīves nozīme nav meklējama tikai atsevišķos profesionālos sasniegumos vai sabiedriskos notikumos. Tā atklājas viņa dzīves kopumā.

Oskars bija tēvs, vectēvs, brālis, jūrnieks un draugs, kura dzīvē sastapās spēks, humors, traģēdija, atbildība un dziļa piederība savai tautai.

Viņa atstātais mantojums turpināja dzīvot arī Helmī un Daiņa Staltu darbībā, viņu bērnos, mazbērnos un Staltu dzimtas kultūras atmiņā.

Oskars Stalts piedzīvoja laikmetu, kurā līvu valoda no piekrastes ģimeņu ikdienas valodas pakāpeniski kļuva par arvien retāku kultūras mantojumu.

Tomēr savā dzīvē viņš pierādīja, ka valoda var turpināt pastāvēt, ja cilvēki to lieto, māca un nodod tālāk.

Viņa mūžs ir stāsts par cilvēku, kurš līdzās profesionālajai jūrnieka identitātei saglabāja vēl spēcīgāku līvu pašapziņu.

Vēstures apstākļi liedza Oskaram Staltam pilnībā īstenot viņa tālbraucējkapteiņa karjeru, taču nespēja atņemt viņam jūrnieka stāju, dzimto valodu un piederību Latvijai.

No Kolkas „Straumēm” līdz prezidenta godasardzei, no Krišjāņa Valdemāra jūrskolas līdz līvu kultūras atdzimšanas svētkiem Mazirbē, viņa dzīve bija cieši saistīta ar Latvijas vēstures nozīmīgākajiem notikumiem.